Laiks doties uz Birštonu! Pavasara džezs nāk!

Rakstu sagatavoja laikraksta "Gyvenimas" žurnāliste Daļa Lazauskiene https://www.gyvenimas.eu/2024/03/15/laikas-i-birstona-kviecia-pavasario-dziazas/

– Džezs nav popmūzika, tāpēc tas nevar atrast savu klausītāju katrā pilsētā. Pirms politiskā atkušņa 20. gadsimta 60. gados bija periods, kad šo mūziku, kas pārstāvēja amerikāņu kultūru, nebija droši gan atskaņot, gan klausīties. Kā aizsākās tava iepazīšanās ar džezu? - jautāju svētku krusttēvam Zigmo Vileiķim.
– Mācoties Klaipēdas konservatorijā, mūsu ceļi krustojās kā lietuviešu teātra mākslinieki un džeza mūziķi. Sauļus Šiaučiulis, Arvyds Jofė, Romas Malinauskas, Stepas Januška, Pranas Narušis, Vytautas Grubliauskas aktīvi izteicās kā džeza mūziķi. To spēlēja Klaipēdas kafejnīcā "Laumė", kādreiz tur gājām. Kādreiz braucām uz džeza festivāliem Rīgā, Tallinā, Vitebskā un citās pilsētās, klausījāmies Luksemburgas radio un tādā veidā sazinājāmies ar šī žanra mūziku. Mūziķi mēdza ķert jūrnieku ārzemēs pirktos ierakstus, no tiem mācījās improvizēt un radīt savu mūziku, galu galā nebija ne kontaktu aiz dzelzs priekškara, ne Google meklējumiem... Lai varētu brīvi džezot un improvizēt, bija jāiegūst kvalitatīva izglītība un jāiegūst liela pieredze, un te cilvēki radīja "vāroties savā sulā". Taču arī šādos apstākļos lietuviešu mūziķi tika novērtēti ārkārtīgi augstu. Ostas pilsētā tika izveidota Džeza katedrāle, sapulcināts bigbends.
1968. gadā Elektrēnos organizētais neliels džeza festivāls bija pirmais un vienīgais, un tam sekoja stagnācija. Astoņdesmitajos gados, pēc darba sākšanas Birštonas kultūras nodaļā, es uzņēmos iniciatīvu organizēt džeza festivālu kūrortā. Šis festivāls deva impulsu citiem festivāliem: 1987. g – Viļņā, 1991.g. – Kauņa, 1994. – Klaipēda.
– Vai bija grūti iet pa unikālu, neiestaigātu ceļu?
– Kad 1979. gadā nokļuvu Birštonā, Mūzikas pārvaldē jau pazinu muzikologu Liudu Šalteni, kurš strādāja Kultūras ministrijā. Domāju, pateicoties šī cilvēka aizlūgumam, Lietuvā džeza kustība uzņēma apgriezienus. Viņš uzdrošinājās pateikt: mēs nodarbojamies ar džezu. Tad man bija 25 gadi, man pietika drosmes, ideja izrādījās interesanta, un viss sākās. Īpaši liela bija interese par džezu, šo mūzikas žanru augstākā līmenī pacēla V.Ganeliņa trio, kas guva starptautisku atzinību. Nedaudz vēlāk sāka parādīties P. Vyšniauskas, V. Labutis, L. Šinkarenko, G. Laurinavičius, S. Sasnauskas...
Liudas Šaltenis varēja atbalstīt jauniešu mūzikas grupas un rosināja to radošo meklējumus. Kopā ar Mindaugu Tamošiūnu, Graciju Paugu un Mikaloju Noviku viņš bija arī pirmā Birštonas festivāla vērtēšanas komisijas loceklis. Nodibinājām festivāla galveno balvu, kas joprojām tiek piešķirta.
– Šogad festivāla tradīcijai aprit 44 gadi. Kas caur tiem ir mainījies?
– Gadu desmitu laikā ir mainījusies pati pilsēta, tās ielas, Kultūras centra ārpuse un iekšpuse, taču festivāla pamats ir palicis nemainīgs: līdztekus koncertiem uz skatuves, katru reizi, kad atklājam fotogrāfiju izstādi. par džeza tēmu piešķiram labākajiem mūziķiem galveno balvu par ieguldījumu džezā pēdējos divos gados, piedāvājam oriģinālo scenogrāfiju, plakātus, kalendārus, kuru autors ir mākslinieks Rimvīds Kepežinsks, ļoti radoši izmantojot tēmu festivāls jau no pirmā pasākuma. Tiesa, šogad Lieldienu brīvdienu dēļ festivāla pastāvīgo datumu pārcēlām no marta pēdējās nedēļas nogales uz aprīļa pirmo nedēļas nogali.
Lai nu kā, festivāla datums marta beigās netika noteikts nejauši. Sākumā mums pat nebija, kur mūziķus izmitināt, viņi slēpās olimpiskajā airēšanas bāzē un Kapšuka automātu rūpnīcas profilakses kabinetā, saskaņojām ar skolēnu brīvlaiku, jo to laikā atbrīvojās arī kopmītnes. Tagad Birštonā ir ievērojama viesnīcu izvēle, un iepriekš, lai cik neticami tas izklausītos, bijis arī tā, ka festivāla fani naktīs spiedušies daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās.
Vēl viena lieta, kas mainās, ir ik gadu pieaugošā festivāla tāme, šī gada budžetam vajadzētu sasniegt 100 tūkst. eiro.

Visu interviju lasiet https://www.gyvenimas.eu/2024/03/15/laikas-i-birstona-kviecia-pavasario-dziazas/