Saites
par
Svētais Antonijs no Padujas piedzima 1195. gadā Lisabonā, Portugālē. Viņš nomira 1231. gada 13. jūnijā Padujā, Itālijā. Svētā relikvijas atdusas Padujas Svētās Marijas baznīcā. 1232. gada 30. maijā pāvests Gregorijs IX pasludināja viņa brāli Antoniju par svēto, bet 1946. gadā pāvests Pijs XII pasludināja viņu par Baznīcas doktoru.
18.–19. gadsimtā Lietuvas baroka mākslā Svētā Antona no Padujas ikonogrāfija atspoguļo Rietumeiropas svēto attēlojuma raksturīgās tradīcijas. Svētais, kurš dzīvoja trīspadsmitajā gadsimtā, ir iemīļots par savu daiļrunību kā sludinātājs, dziļo garīgumu un aizbildņa funkciju. Reliģiskā glezniecība ir galvenais kulta izplatīšanas līdzeklis. Svētā Antona no Padujas ikonogrāfijai raksturīgs viņa attēlojums franciskāņu habitā, tonzūrā un parasti ar jauna, bezbārdaina askēta seju.
Svētā Antona raksturīgie atribūti ir: grāmata, lilija, krusts, liesma, liesmojoša sirds, zivs, monstrance, ēzelis vai mūlis, rotaslietu lādīte, krusta plāksne ar tekstu. Līdz 16. gadsimtam svētais tika attēlots viens pats un diezgan statiski ar viņam raksturīgajiem atribūtiem, vēlāk viņa attēlojums pārtapa sižeta tēlā, kas stāsta par Bērna parādīšanās brīnumu. Šāds attēlojums ir balstīts uz svētā biogrāfiskajiem datiem. Jēzus bērniņa vīzija mākslas darbos kļuva plaši izplatīta 17. gadsimtā un līdz pat mūsdienām ieņem centrālu vietu visā Svētā Antona ikonogrāfijā. Svētā Antona skatiens uz Kristus personu liecina par viņa pastāvīgo iekšējo lūgšanu un Iemiesošanās noslēpumu, Jēzus sevis atdošanu cilvēku rokās, kas uzsvērta svētā sprediķos.
Izstādes 18.–20. gadsimta gleznas, grafika un mazās tautas skulptūras aicina apmeklētājus ielūkoties ne tikai Lietuvā saglabāto māksliniecisko vērtību satura dziļumā, tautas mākslas vienkāršībā un lakonismā, bet arī meklēt stilistiskās līdzības un atšķirības svētā ikonogrāfijā. Birštonas aizbildnim veltītā izstāde no Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijām aicina mūs atkal satikties un dziļāk iepazīt Svēto Antoniju no Padujas.
