atpakaļ

Gleznu un montāžas izstāde "Zāle neko neslēpj"

izstādes
Bezmaksas
Pasākuma datums
2022-02-10 līdz 2022-03-12

par

Esmu dzimis 1965. gadā Viļņā, 1988. gadā absolvējis Sanktpēterburgas Valsts universitāti Krievijā, esmu filologs un speciālists ungāru valodā un literatūrā. Daudzus gadus strādāju tūrisma jomā. Es vienmēr biju "pie mākslas", bet pati sāku gleznot pirms 7 gadiem. Iedvesmojos no apkārtējās vides, ikdienas, klausījos sarunas, lasītās grāmatas, skatītās filmas, bērnības atmiņas, ceļojumu iespaidus. Man patīk pašam fotografēt un bieži vien ideja par bildi rodas, skatoties uz manis uzņemtajām fotogrāfijām. Es apbrīnoju čehu mākslinieku Janu Švankmaijeru, argentīnieti Tomasu Saracenu, daļēji man ir tuva steam-punk, kiberpanka māksla.

Prezentētajā gleznu ciklā tiek runāts par tādām pasaulē aktuālām problēmām kā COVID-19, klimata pārmaiņas, vides problēmas, ilgtspējības problēmas. Kur mēs ejam, kā tas viss beigsies? Vai mums zināmā civilizācija tuvojas beigām? Un kas būs tālāk? Vai mēs joprojām esam cilvēki no asinīm un miesām, vai mēs jau esam pusmašīnas, androīdi? Mākslīgie zobi, mati, locītavas, vārstuļi, ekstremitātes, mazuļi no mēģenes – vai tas jau ir solis ceļā uz jaunu cilvēku rasi? Un kur ir robežas? Pēc ādas griešanas muskuļi iekļūst dziļāk un dziļāk - vai ir palikuši vēl kādi noslēpumi? Kurš mantos zemi pēc mums - radības, kas atgādina milzu kukaiņus, kas vislabāk pielāgojušies
uz mainīgo pasauli, bet joprojām sauc sevi par cilvēkiem? Kam viņi ticēs, kādas jaunas reliģijas aizstās pašreizējās?
Vai maska un respirators kļūs par ikdienas apģērbu?

Mūs ieskauj bezgala daudz lietu, esam kļuvuši par patērētāju paaudzi. Mēs vienkārši ieskrāpējam konteinerā izlietotās nevajadzīgās lietas. Zeme nosmok no plastmasas atkritumiem. Un vai lietotam priekšmetam ir tiesības uz “otro iespēju”, vai arī to var uzskatīt par mākslas priekšmetu? Lielākajā daļā savu darbu es cenšos dot lietām, sadzīves atkritumiem, salauztām ierīcēm otru dzīvi, pagarināt to pastāvēšanu, pārceļot tās jaunā dimensijā, piešķirot tām citu nozīmi, kas liek aizmirst to sākotnējo mērķi un skatīties uz tām kā līdzekli mākslinieciskā izteiksme.

Mani darbi ir pārdomas par to, kur mēs esam un kur mēs ejam. Tā ir iespēja apstāties un uz īsu brīdi atrasties savā pasaulē, iespēja paskatīties man pašam acīs, skatoties no spoguļa.